loader
2019-03-20
Reno Roga: Reno Roga:

Reno Roga:

Intervijas
Jau vairākus mēnešus Latvijas Darts organizācija (LDO) darbojas jaunās valdes pārraudzībā. Tās nebūt ne vieglo priekšsēdētāja lomu ir uzņēmies Reno Roga. Reno nereti ir arī dažādu šautriņu turnīru organizatoru komandā. Gadās, ka cilvēki, kas uzņemas organizatoru lomu, nesaņem visu atzinību, ko pelnījuši, taču "tautai ir jāzina savi varoņi", tāpēc - dāmas un kungi, ar cieņu un prieku ļaujam jums labāk iepazīt - LDO valdes priekšsēdētājs, Reno Roga!

Valters Melderis. --Pastāsti, kā sākās tava aizraušanās ar šautriņām. Kad pirmo reizi pamēģināji šautriņu mešanu un kas tevi aizrāva šajā sportā?

Reno Roga: Pirmo reizi šautru mešanu, ja tā var teikt, pamēģināju kādā no sporta spartakiādēm, metot summu uz dzelteni-melna mērķa ar sarkanu koka centru. Kā tagad atceros, metieni nebija veiksmīgi, bet vienu no tā saucamajām bultām izdevās trāpīt centrā, bet diemžēl tā izkrita un komandā biju viens no sliktākajiem. Gadu gan īsti neatceros, varbūt ap 2002.-2003. Spēlēšanu formātā „501” uzsāku 2007. gada pavasarī, kad saņēmu sizala mērķi no Armanda Gustsona, kas arī bija šautriņu interešu grupas pamatlicējs Vecumniekos. Pēc aptuveni pāris nedēļām arī aizgāju paskatīties. Pēc pirmā apmeklējuma nopirku vienīgās šautras, kas tajā brīdī bija pieejamas pie Ligitas Vilks, un tā ar lielākiem vai mazākiem pārtraukumiem otrdienās gāju uzmest šautras. Kad spēlēju, mani vinnēja gandrīz visi, jo līdz 2010. gadam man šautras bija kā atpūta no ikdienas lietām. Tikai 2010. gadā uzceļot māju, pieliku istabā mērķi un sāku pa vakariem patrenēties. Laiks sakrita ar dažādām pārmaiņām mūsu interešu grupā un jauniem cilvēkiem, kas izrādīja vēlmi pacīnīties vismaz Latvijas līmenī. Biju nonācis vadītāja pozīcijā un bija nepieciešamība pašam arī daudz nopietnāk aizrauties ar šo sporta veidu.

V.M. --Kas tevi mudina joprojām mest šautriņas, piedalīties sacensībās un būt šautriņu mešanas apritē?

R.R.: Jautājums priekš manis nav vienkāršs un iespējams kāds pat būtu sen jau tam visam pielicis punktu. Šobrīd varbūt priekš manis ir beigušās 2 fāzes no trim. Pirmā fāze no 2010. gada, kad kopā ar kluba biedriem gribējām nebūt beidzamie. Domāju līdz 2014. gadam vairāk vai mazāk dažas lietas izdevās realizēt. Apmeklējām visu ko varējām atļauties. Otrā fāze - no 2014. gada sacensību apritē noturējos, jo bija citi cilvēki apkārt, kam gribētu ticēt biju vajadzīgs. Kā arī viņi spēja mani iepriecināt ar dažādiem rezultātiem. Pats galvenokārt biju šofera lomā. Trešā fāze sākās no 2018. gada beidzamā ceturkšņa, kad vienā mirklī šķita, ka iepriekšējie 8 gadi vienkārši izčabēs. Atteicos to pieņemt, un nu sāku šautras iepazīt no jauna, pavisam citādāk, lai gan vairākiem cilvēkiem nespēju atbildēt, kāpēc man to vajag.

V.M. --Kas ir tavas pozitīvākās atmiņas vai interesantākais piedzīvotais notikums saistībā ar šautriņām?

R.R.: Emocionāli lielākais karuselis ar pozitīvām beigām man bija 2012. gada Latvijas čempionāts, kur pirmajā dienā ar nesliktu sniegumu neizkļuvu no grupas, bet otrajā tika sasniegts viss! Turklāt priekš Vecumniekiem tas bija dubultprieks, jo arī 2.vietu izcīnīja Vecumnieku kungu pāris, turklāt startējot no vienas apakšgrupas. 2012. gada čempiona tituls pārī ar Guntaru Stipinu arī ir mans šī brīža lielākais sasniegums šautriņās.

Interesantākais laikam būs brauciens mājup no "Latgales kausa 2012", kur visiem, kas bija auto, bija pa kādam kausam. Pašam izcīnītais čaiņiku kauss. Kā tagad atceros, pie rezultāta 1:0 metot noslēdzošo dubulto  mikrofonā tiku aicināts nākt pēc kausa. To legu tā arī zaudēju, bet beigu beigās izdevās izcīnīt uzvaru. 

 

V.M. --Gribu nedaudz pajautāt par LDO valdi. Kādas tev pašam ir sajūtas par to, ka tiki ievēlēts valdes priekšsēdētāja amatā?

R.R.: Ap šo amatu kaut kādu iemeslu dēļ beidzamos gadus vijas negācijas, tāpēc vairāk uz šo jautājumu skatos kā krīzes situāciju, izejot no tās kādam šis amats bija jāuzņemas.

V.M. --Varbūt vari pastāstīt par tuvākiem un tālākiem plāniem, ko šobrīd ir iecerējusi jaunā valde? Vai tev ir pašam kāds personīgs mērķis saistībā ar darbību valdē?

R.R.: Primāri bija jāatrisina jautājumi par mūsu nolikumiem. Šobrīd pirmais aplis domāju ir noslēdzies, sāksim izvērtēt rezultātus un skatīties uzlabojumu virzienā.  Kā viens no gada mērķiem būs atrast risinājumu spēļu translāciju un rezultātu piefiksēšanas tehniskā arsenāla uzlabojumiem. Kā arī finansējums nākamajam gadam.

V.M. --Jaunā sezona ir sākusies ar kupli apmeklētām reitinga sacensībām. Vai tev ir kāds izskaidrojums tam, kāpēc aizvien vairāk cilvēku sāk pievērsties šautriņām? Un vai esiet domājuši, kā šo dalībnieku skaitu padarīt vēl lielāku? Varbūt pat līdz tādam līmenim, ka būs jāsāk spēlēt nevis grupu turnīrs, bet vienmīnusa sistēma?

R.R.: Grūti minēt vienu konkrētu lietu, bet domāju tas ir vismaz vairāku lietu kopums. Daļa cilvēki, kuri agrāk spēlēja, atgriežas, piesaistot papildus cilvēkus, informācija par šautrām kļuvusi daudz pieejamāka un bagātāka. Pasaule, šķiet, ir kļuvusi daudz tuvāka nekā iepriekšējos gadus. Izteikti vērstas kampaņas uz papildus dalībnieku piesaisti dotajā mirklī netiek īstenotas, bet domāju aktīvā darbība, atklātā komunikācija, kas norisinās pašreiz, interesi vairo un, domājams, gada griezumā būs vēl jauni dalībnieki. Papildus dalībnieku esamība arvien vairāk liek piedomāt arī organizatoriem, kā organizēt sacensības. Par vienmīnusa sistēmu domāju gan vēl pāragri runāt.

V.M. --Vai tev arī citos kontekstos sanāk uzņemties organizatora lomu? Esmu pamanījis, ka nereti esi arī sacesību tiesnesis, tā kā pieļauju, ka tev ir zināmas īpašības/organizatora dotības, kas ļauj citiem tev uzticēt šādas atbildīgas lomas.

R.R.: Ārpus šautrām papildus ar organizatoriskām lietām nenodarbojos. Lai gan ir bijuši aicinājumi un novadītas trīs kāzas kopā ar Sanitu (manu otro pusīti).

V.M. --Pastāsti lūdzu nedaudz par sevi ārpus šautriņām. Kas ir tava nodarbošanās? 

R.R.: Ikdienā varētu teikt esmu ofisa "žurka", kas beidzamos 3 gadus daļu laika pavada Lietuvā, daļu Latvijā strādājot ar "LG Electronics Latvia".

V.M. --Ko tev patīk darīt brīvajā laikā ārpus darba un šautriņām? Kas ir citi tavi hobiji?

R.R.: Kad ir lielāks laika brīdis, patīk ceļot. Īsākos atpūtas brīžos vairāk esmu mēbele, kura kūtri padodas stumdīšanai. Faktiski laiks, kas nav darbā vai šautrās, ir ļoti maz. Bez LDO pienākumiem savu laiku aizņem arī lokālās kluba lietas, kā arī turnīri "Liliju kauss" un "Pelēkais rudens". Ja teiktu pārfrāzētiem dziesmas vārdiem, man kādreiz bridžs un badmintos bija un vēl grāmatas gribu lasīt.

V.M. --Cik viegli vai grūti ir sadalīt laiku starp šautriņu mešanu un to organizatoriskajām lietām, un citiem darbiem un nodarbēm?

R.R.: Nu jau kļūst gandrīz neiespējami! Ja kaut ko gribi izdarīt, tad kaut kas cits paliek nepadarīts. Dažreiz ar Sanitas palīdzību tieku izrauts uz teātri, kino, koncertu, lai apskatītos ko citu ārpus četrkantaina ekrāna (dators) un apaļa ekrāna (šautru mērķis).

V.M. --Noslēgumā varbūt tev ir kāds novēlējums šautriņu sabiedrībai vai aicinājums potenciālajiem interesentiem, kāpēc pievērsties šautriņu mešanai?

R.R.: Gribu novēlēt, lai šautriņu metējs šautriņu metējam nebūtu lielākais ienaidnieks. Tikai kopā iespējams attīstīties gan vecam, gan jaunam!

 

Liels paldie Reno par veltīto laiku un atklātajām atbildēm. Lai izdodas viss iecerētais un darbošanās valdē sagādā vairāk prieka nekā raižu!

Article archive
Next tournament
02
JAN
2024

Pepsi Centrs, Uzvaras bulvāris 10, Rīga

loader

Sponsors